Jauns līmenis neauglības ārstēšanā – grūtniecības zaudēšana.
Medicīniskās apaugļošanas process ir ērkšķiem pārpildīts. Katrs jaunais pavērsiens nes ļoti labas vai ļoti sliktas ziņas. Nav nekā pa vidu. Un pēdējie 2,5 gadi (patiesībā kopā 4,5 kopš dienas, kad ar vīru nolēmām kopā kļūt par vecākiem) ir bijuši pārpildīti ar nepārtrauktu neziņu, cerībām, pārdzīvojumiem, gaidām un dzīves pakārtošanu neauglības ārstēšanas procesam.
Ar vīru esam procesu "ceļā uz bērnu" pielīdzinājuši datorspēlei – katrs nākamais solis ir jauns līmenis spēlē. Tu nekādā veidā neesi tam gatavs un nezini, ko no tā gaidīt. Tā ir grūta spēle, nevienu līmeni mums nav izdevies iziet ar pirmo mēģinājumu.
No vienas puses, tādēļ, ka visus apstākļus un potenciālās komplikācijas un problēmas nav iespējams paredzēt uzreiz, ļoti daudziem pāriem nākas atkārtot vienus un tos pašus līmeņus vairākkārt. No otras puses, to veicina arī nekompetence vai nolaidība no ārstniecības personu puses Latvijā.Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti maz kompetentu speciālistu, kuriem rūp ne tikai veikt procedūras saskaņā ar Latvijas Republikā paredzēto minimālo atbalsta apmēru, kas paredzēts valsts finansētā medicīniskās apaugļošanas programmā, bet faktiski veikt korektu diagnostiku un ārstēšanu. Par šo tematu, manu pieredzi un viedokli noteikti lasīsiet vienā no nākamajiem rakstiem.
Šoreiz mūsu jaunais līmenis bija embrija transfērs ar pozitīvu grūtniecības iestāšanos. Pēc 5 stimulācijām, hiperstimulācijas ar olnīcas plīsumu un turpat 500 ml asiņu uzkrāšanos vēdera dobumā, pat nezinu cik simtiem dažādu injekciju un saujām medikamentu, – beidzot pozitīva atbilde.
Sākumā – satraukums. Pēc pirmās pozitīvās beta-HCG analīzes, tas ir rādītājs, ko parasti nosaka asins analīzē, lai konstatētu un dinamikā izvērtētu agrīnu grūtniecību, – pozitīvs satraukums, pēc otrās beta-HCG analīzes, kas uzrādīja pozitīvu hormona pieauguma dinamiku, – atvieglojums. Tajā momentā šķita, ka dzīve beidzot sakārtojas pa plauktiņiem, ka visa pacietība un atliktie plāni vainagojušies panākumiem un tagad jāgatavojas nākamajam līmenim – dzemdībām. Taču grūtniecība neturpināja attīstīties un visi sapņi par tuvāko nākotni sagruva.
Ja iepriekš par neizdevušos mēģinājumu bija dusmas, jo nebija skaidras atbildes – kāpēc, tad šoreiz – skumjas, jo ārsts patiesi bija izdarījis visu iespējamo un grūtniecība bija iestājusies. Tagad spēles noteikumus diktēja mans organisms un embrijs. Skumjas par neizdevušos mēģinājumu, kas prasījis gadus, nervus un lielas finanses, un par neizdzīvoto dzīvi – par visiem atliktajiem ceļojumiem, laiku ar ģimeni un draugiem, neizmantotajām iespējām un profesionālo izaugsmi. Tas viss vienā dienā gāzās pāri kā lavīna. Un saskaņā ar Latvijā izstrādāto sistēmu tev jāturpina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es ar savu agrīno grūtniecības zaudēšanu esmu viena. Tikai vīrs un daži zinoši draugi, labu nodomu vadīti, mēģina atbalstīt un atgriezt dzīvē to sava līdzcilvēka versiju, kuru kādreiz pazina – neatlaidīgu, stipru, dzīvespriecīgu.
2024. gadā plašā literatūras pārskatā tika analizēti gandrīz 8000 pētījumu, no kuriem autori secināja, ka trauksme, depresija un pazemināta dzīves kvalitāte ir bieži sastopama neauglības pieredzes daļa gan sievietēm, gan vīriešiem.
Savukārt metaanalīzē, kurā tika pārskatīti 44 pētījumi un iekļautas 53 tūkstoši neauglīgu sieviešu, tika konstatēts, ka klīniskas depresijas izplatība ir 22,9%; ģeneralizētas trauksmes – 13,3%; stress skar 78,8% un depresīvus simptomus piedzīvo 31,6% sieviešu. Šī metaanalīze tika veikta 2004. gadā, kādi ir dati šobrīd, kad neauglības izplatība ir palielinājusies, – mēs nezinām.
Dzīves kvalitāte, jo īpaši sievietēm, neauglības ārstēšanas procesa laikā kritiski pasliktinās, taču psiholoģiskais atbalsts, kaut vai slimības lapas formātā, netiek paredzēts. “Valsts apmaksāts” psihologs? Pieejams pēc gada.
Tātad faktiski mēs, sievietes, esam spiestas turpināt funkcionēt “kā ierasts”, kamēr palēnām sākam zaudēt savu identitāti, jo nespējam sasniegt to sievietes versiju, kuru vēlāmies – kļūt par mātēm, un nespējam tādā pašā mērā attīstīt savu profesionālo personības daļu un nodoties hobijiem un aktivitātēm, ar ko identificējamies. Mēs esam konstantā stadijā “starp”.
Vairāk nekā saprotamu iemeslu dēļ, lielākā daļa pāru izvēlas publiski neatklāt, ka piedzīvo reproduktīvus izaicinājumus, kas uzliek papildu mentālo spriedzi: cenšoties uzturēt attiecības ar ģimeni un draugiem, taču periodiski sākot izvairīties no kopīgiem pasākumiem, jo paredzēta ārstēšanas epizode. Neviens nevēlas būt tas, kura klātbūtnē pārējie apklust vai pievērš pārmērīgu uzmanību, jo apkārtējie nezina, kā jūsu klātbūtnē uzvesties. Manuprāt, šis ir svarīgs iemesls, kādēļ plašāka sabiedrība ir jāinformē par neauglību un to, ko piedzīvo pāri, kuri ārstē neauglību. Ne tikai tādēļ, ka dzimstība mūsu valstī ir kritiskā līmenī, arī tādēļ, ka informētība par neauglības ārstēšanu, iespējām un izaicinājumiem ir ārkārtīgi zema pat starp tiem, kam šī ārstēšana būtu nepieciešama.
Diemžēl Latvijā nav pieejami dati par to, cik ilgu laiku viens pāris vidēji pavada medicīniskās apaugļošanas procesā līdz bērna dzimšanai, ja to piedzīvo, taču skaidrs, ka katrs nākamais gads un nākamais ārstēšanas cikls nāk ar uzkrāto pieredzi un uzkrātajām negatīvajām emocijām.
Eiropas Cilvēka reprodukcijas un embrioloģijas biedrība (ESHRE) norāda, ka pēc vairākiem neveiksmīgiem cikliem cilvēks vairs neatrodas tajā pašā psiholoģiskajā sākumpunktā kā pirms pirmās medicīniskās apaugļošanas mēģinājuma. Tādēļ savās vadlīnijās ESHRE iesaka psihosociālo vajadzību izvērtēšanu nevis vienreiz, bet gan visa ārstēšanas procesa gaitā.
Vai Latvijā psihoemocionālais stāvoklis tiek novērtēts kaut vienu reizi? Nē. Vai klīnikās tiek piedāvāts vai stāstīts par maksas psiholoģiskā atbalsta pieejamību? Nē. Un tas viņiem nav jādara, jo ESHRE izstrādā rekomendācijas, savukārt valsts nosaka, kā pie mums būs vai nebūs.
To vienu reizi savā līdzšinējā dzīvē, kad pati lūdzu atvērt slimības lapu, jo biju psiholoģiski un emocionāli izdegusi saistībā ar augstas atbildības darbu un neauglības ārstēšanas emocionālo slogu, man norādīja, ka: “..izdegšana ir jāārstē atvaļinājumā.” Kad Nacionālajam veselības dienestam (NVD) taujāju – kurp vērsties, lai iegūtu neatkarīgu viedokli par savu ārstēšanu, jo valsts finansētā programma tiek īstenota privātajās klīnikās, NVD vien norādīja – visi jautājumi pie jūsu ārstējošā ārsta. Tātad valsts ir salikusi visas olas vienā groziņā – pati nealgo konkrētajā jomā zinošus speciālistus un paļaujas uz privātajās klīnikās ārstējošo ārstu kompetenci un godprātību.
Sarežģītajā medicīniskās apaugļošanas procesā pašas labsajūta ir pēdējais, par ko sievietes domā. Visa enerģija un mentālā kapacitāte tiek novirzīta vizīšu un procedūru plānošanai. Savā ikdienas režīmā es ieviesu atgādinājumus, kurā laikā kādas injekcijas, kādas zāles jādzer, un visu savu darba kalendāru plānoju ap vizītēm un procedūrām. Tādēļ jo īpaši svarīgi ir saņemt informāciju par atbalsta iespējām no ārsta un valsts atbildīgajām instancēm. Mēs visas šim procesam ejam cauri pirmo reizi un pieņemt, ka informācijas ir pietiekami, ir ārkārtīgi aplami.
Starptautiskā mērogā izpratne par neauglību un reproduktīvo zaudējumu mainās. Apvienotā Karaliste tikko ir apstiprinājusi, ka no 2027. gada aprīļa sievietei un viņas partnerim, kuri piedzīvo grūtniecības zaudējumu pirms 24. grūtniecības nedēļas, būs tiesības uz līdz divām nedēļām ilgu atvaļinājumu.
Tas neuzliks pienākumu darba devējiem apmaksāt šo atvaļinājumu, taču tas dos cilvēkiem juridiski aizsargātas tiesības izmantot šo laiku, nezaudējot darba attiecību aizsardzību. Tajā pašā laikā darba devēji var izrādīt pretimnākšanu un nodrošināt samaksu par šo periodu.
Svarīgākais ir tas, ka neizdevies medicīniskās apaugļošanas mēģinājums, neizdevusies implantācija vai agrīna grūtniecības zaudēšana vairs netiek definēta tikai kā medicīnisks notikums, kā, piemēram, zoba izraušana – tas ir zaudējums ar psiholoģisku un emocionālu ietekmi neatkarīgi no tā, cik nedēļas grūtniecība bija attīstījusies.
Būtisks aspekts, ko šī jaunā Apvienotās Karalistes izdotā likuma ieviešana veicinās, ir cilvēcība. Pāri ar mierīgām sirdīm, cik nu sirdis var būt mierīgas tik satraucošā brīdī, varēs pārstrādāt savas emocijas, sievietes – nomierināt savus hormonus un sagaidīt mēnešreizes, kuras viņas cerēja neredzēt salīdzinoši ilgu laika periodu, un atjaunoties. Viņi varēs neuztraukties par to, kā paskaidrot ārstam vai darba devējam, ka viņiem nepieciešama pauze no pienākumiem, un ko padomās apkārtējie. Tas mazinās psihoemocionālo spiedienu un, cerams, ilgtermiņā uzlabos arī medicīniskās apaugļošanas rezultātus.
Šāda iespēja man pašai ir pietrūkusi vairākkārt medicīniskās apaugļošanas procesā.
Piedzīvojot neauglību uz savas ādas, saprotot, cik sarežģīts un neskaidrs ir ārstēšanas process gadījumā, ja nav kompetenta un ieinteresēta ārsta, un cik ačgārna ir valsts sistēma neauglības ārstēšanas atbalstam, kuras aprakstīšanai ir ļoti precīzs citāts no A. Kulberga: “Valsts apmaksā manipulācijas, nevis izārstētu pacientu”, esmu atradusi savu jēgu (jā, kad tu nespēj izdarīt to vienu lietu, kam katra sieviete ir radīta, tu sāc apšaubīt savas dzīves jēgu) – palīdzēt uzlabot pieredzi citiem pāriem, no savas pieredzes mēģināt palīdzēt ātrāk rast atbildes uz tiem jautājumiem, uz kuriem man pašai atbildes bija jāmeklē ilgi, un veicināt korekta, diagnostikā balstīta, medicīniskās apaugļošanas procesa standarta ieviešanu Latvijā.
Ja kāda no jums, kas lasa šo rakstu, piedzīvo neauglību vai ir uzsākusi neauglības ārstēšanu un nezina, ar ko sākt, ko prasīt ārstam, kam gatavoties – lūdzu, sazinieties ar mani. Būšu pateicīga par iespēju dalīties savā pieredzē, iegūt informāciju par jūsu līdzšinējo pieredzi un neaprakstāmi priecīga, ja mana artava palīdzēs radīt jūsu bērniņu ātrāk.
Comments